Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
Audio lekcijas
Ziedojumi







Ieskats Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas nostājā par homoseksuālismu un tā popularizēšanu

       Ieskats Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas nostājā par homoseksuālismu un tā popularizēšanu

Indulis Paičs, mācītājs, LELB Teoloģijas komisijas vadītājs

Referāts mācītāju konferencei, Rīgā, 2005. gada 5. oktobrī

Ievads

       Jebkuras auglīgas diskusijas priekšnoteikums ir kopīga izpratne par to, kas ir aplūkojamā problēma un kādi ir kritēriji, pēc kuriem tiks izdarīts spriedums. Tāpēc jau pašā diskusijas sākumā ir noderīgi vienoties par aplūkojamo tēmu un pieeju, ar kādu gribam tai tuvoties.

       Homoseksuālisms - politisks vai teoloģisks jautājums? Šis ir pirmais un svarīgākais nošķīrums. Baznīcas uzdevums ir skatīt šo jautājumu teoloģiski (bibliski), nevis par to diskutēt dažādu politisku apsvērumu, personiskas ieinteresētības vai sabiedrības vairākuma uzskatu dēļ. Diemžēl dažādu Eiropas Baznīcu pieredze liecina, ka tieši cilvēktiesību, juridiskajā, likumdošanas u.c. kontekstos par to tiek runāts vairāk, nekā uz bibliskās teoloģijas pamata. Tajā pašā laikā turēšanās pie Svēto Rakstu liecības ir galvenā teoloģiskas diskusijas pazīme Baznīcā. Pretējā gadījumā nākas saskarties ar diskusijām nevis par Dieva Vārdu („Ko Dievs mums par to saka?”), bet - par dažādiem cilvēku viedokļiem ap Dieva Vārdu („Ko mēs sakām par Svētajos Rakstos teikto?”).

       Desmit LELB mācītāju atklātā vēstule (sk. pielikumu A) skar veselu virkni asi, brīžiem dramatizēti formulētu jautājumu, kuri cieši savijušies kopā, tomēr nav nesaraujami saistīti. Piemēram - jautājums par homoseksualitātes teoloģisku vai ētisku vērtējumu nav novienādojams vai nesaraujami sasaistāms ar jautājumu par vardarbīgiem savas pārliecības izpausmes veidiem. Baznīcas oficiālā nostāja nav novienādojama ar vienu vai otru ekstrēmisma formu. Kaut arī vēstules autoru galvenais pārmetums ir adresējams nevis Baznīcai, bet protesta akcijas pret „Rīgas Praids 2005” dalībniekiem, viņi, izmantojot radušos situāciju, vēlas pārskatīt LELB nostāju pret homoseksuālismu un homoseksuālu dzīvesveidu kopumā.

       Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas viedoklis homoseksuālisma jautājumā ir izteikts 18. Sinodes rezolūcijā „Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu” (sk. pielikumu B). Šī referāta uzdevums ir sniegt pārskatu par teoloģiskajām nostādnēm, kas atspoguļotas šajā rezolūcijā.

Svētie Raksti - Trīsvienīgā Dieva vārds

       Svarīgākais jautājums Atklātajā vēstulē tā arī paliek nenoformulēts jautājuma veidā: proti, kas ir mūsu atziņas avots? Vai vēl precīzāk - kāda loma mūsu spriedumos jautājumā par homoseksualitāti ir Svētajiem Rakstiem?

       Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Satversmes (apstiprināta LELB 18. Sinodē, 1996. gada 16. janvārī) Preambulā tiek sacīts: „Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca kā Kristus un Viņa Evaņģēlija organizētā draudze, uzskata Vecās un Jaunās Derības kanoniskās grāmatas par savu vienīgo mācības un dzīves pamatu un pieņem kā Svēto Rakstu paskaidrojumus kristīgās draudzes vēstures gaitā  izcēlušās tā sauktās Apustuļu, Nīkajas un Atanasija ticības apliecības, nemainīto Augsburgas apliecību, Mārtiņa Lutera Mazo Katehismu un citus Vienprātības grāmatā „Liber Concordiae” sakopotos rakstus”. Citiem vārdiem, LELB savā darbā pamatojas uz Svētajiem Rakstiem un luteriskajām ticības apliecībām.

       Šeit jāatgādina, ka nekāda „mācība par Svētajiem Rakstiem” nespēj pierādīt Svēto Rakstu galējo un pilnīgo autoritāti kristīgajā Baznīcā, jo jebkurš mēģinājums tādā veidā pamatot Svēto Rakstu inspirētību nozīmētu atrast kādu kritēriju ārpus Rakstiem, kas tad kļūtu par pēdējo patiesības noteicēju. Svēto Rakstu autoritāte nav atkarīga no mūsu spējas to cilvēciskā veidā pamatot, bet šīs autoritātes pamats ir Trīsvienīgā Dieva darbība savā Vārdā. Tāpēc jautājums par Rakstu autoriāti ir vairāk praktisks, nekā teorētisks - jautājums ir par to, kādā veidā Raksti tiek Baznīcā lietoti.

       Teoloģiskās diskusijās tā ir pamatizvēle par savu pozīciju un apliecinājumu: meklēt Rakstos taisnošanas pamatu ticībā uz Kristu, jeb mēģināt sevi attaisnot, pasludinot pašus Rakstus par netaisniem.

Ko Raksti saka par homoseksualitāti?

       Ideja par homoseksuālismu kā dabisku vai iedzimtu parādību bija pazīstama jau apustuļa Pāvila laikā. Romas impērija pārņēma hellēnismā radušos nostāju, ka homoseksuālas attiecības ir atzīta un pat ieteicama prakse, jo tā pamatojama ar attiecīgu cilvēka izcelsmi (sk. Platona dialogu „Symposion”, kurā aprakstīts t.s. Diofīna mīts par cilvēka izcelsmi).

       Savukārt jēdziens „seksualitāte” (un līdz ar to arī hetero-, ­bi- un homoseksualitāte) ir ieguvis savu šobrīdējo lietojumu no psihoanalīzes pamatlicēja Zigmunda Freida darbiem. Z. Freida teorijā „seksualitāte” apzīmē galveno cilvēku veidojošo instinktu, visstiprāko varu cilvēkos.

       Saprotams, ka Svētajos Rakstos šie Z. Freida ieviestie jēdzieni („seksualitāte” un „homoseksualitāte”) neparādās, tomēr runa nav par terminiem, bet būtību - dzimumattiecībām divu viena dzimuma cilvēku starpā. Šāda rīcība Svētajos Rakstos tiek izprasta kā atkāpšanās, novirzīšanās no Dieva jau Radīšanā noteiktās kārtības (1.Moz.2: 18-24), kuras mērķis bija: augļojieties un vairojieties un piepildiet zemi (1.Moz.9:1b).

       Svēto Rakstu liecība attiecībā pret homoseksualitāti ir ļoti skaidra: gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā sastopam skaidras norādes, kas liecina pret šādu dzīvesveidu un tā popularizēšanu. Tas nosodīts piem. 3. Mozus grāmatas 20.nodaļā (13.pantā u.c.), kur tiek runāts par dažāda veida seksuālajām novirzēm no Radīšanas kārtības - kopdzīvi divu viena dzimuma cilvēku starpā, zoofiliju, tiek aizliegtas seksuālās attiecības tuvu radinieku starpā u.t.t. - un piedraudēts ar nāvi pārkāpējam, kā sodu lietojot nomētāšanu ar akmeņiem.

       Jaunajā Derībā homoseksuālas attiecības tiek ierindotas vienā virknē ar darbībām, kuru pretdabiskais, grēcīgais raksturs nerada šaubas: Ef.4:17-20; Kol.3: 5-10; Jūdas 7-8 u.c. Par šādu rīcību tiek sacīts, ka tā ir šķērslis mūžīgās dzīvības iemantošanai (tie, kas tādas lietas dara, „neiemantos Dieva Valstību” 1.Kor.6:9-10). Vienīgais iemesls, kādēļ kāds neiemantos Dieva Valstību, ir grēks, tāpēc varam droši sacīt, ka Raksti homoseksuālas attiecības nodēvē par grēku.

       Vēl vairāk - homoseksualitāte ir vienlaikus grēks un Dieva sods par grēkiem (Rm.1: 25-32). Bibliskā nostāja izsaka homoseksuālisma ambivalenci: tās ir sekas un tomēr zināmā mērā arī cilvēka personiska atbildība.

Baznīcas skatījums uz homoseksuālismu kā parādību

       Darbība, kura tiek apzināti vērsta pret Radīšanas kārtību un mērķi vai kura to grauj, uzskatāma par grēku - šādā nozīmē nevis homoseksuālisms kā parādība (kas vairāk saistāma ar Dieva sodu par pirmā baušļa pārkāpšanu, sk. Rom. 1:25-32), bet aktīvs šāds dzīvesveids  uzskatāms un dēvējams par grēku.

       Romiešu vēstules pirmā nodaļa uzsver, ka lielākais pārkāpums ir homoseksuāla dzīvesveida popularizēšana. Grēka attaisnošana nav tas pats, kas grēcinieka attaisnošana. Uz iebildumu, ka Kristus mīlestības bauslis ir atcēlis Vecās Derības likumus, atbildam, pamatojoties uz Jņ. 10, ka Kristus nevis atceļ nomētāšanu ar akmeņiem, bet sniedz piedošanu. Te ir svarīgs nošķīrums starp grēcinieka attaisnošanu caur grēku nožēlu un piedošanu, un grēka attaisnošanu caur Rakstu autoritātes atmešanu.

       Uzskats, ka „Bībeles vietas pret homoseksuālismu ir attiecīgā laika produkts”, arī ir uzskatāms par „sava laikmeta produktu”. Baznīcas mācība stāv pāri laikmetīgām idejām, jo tās atskaites punkts ir Dieva Tiesa šīs pasaules beigās, kas rezultējas mūžīgā dzīvībā vai mūžīgā pazudināšanā. Baznīca ir atvērta grēciniekiem, bet nosoda grēku. Tā apliecina, ka homoseksuālisms neatbilst Radīšanas kārtībai, un tāpēc Baznīcas uzdevums ir to nevis atbalstīt, pasniegt kā normu vai popularizēt, bet pastorālās atbildības ietvaros pildīt dziedināšanas un salīdzināšanas kalpošanu. Vislielākais nosodījums veltāms tiem, kas „ne tikai paši tā dara, bet priecājas par citiem, kas dara tāpat” (Rom.1.). Runa ir par provocēšanu uz vēl lielāku Radīšanas kārtības deformāciju (Titam1: 15-16a; 2.Pēt. 2: 18-20). Baznīcas apliecinājums cenšas mazināt homoseksuālisma ietekmi uz tiem, kas vēl svārstīgi (2.Pēt.2. nod.).

Vardarbība un agresivitāte - problēma gan sekulārajā,
gan kristīgajā vidē

       Pavisam nedaudz jāpieskaras arī galvenajam vēstules autoru pārmetumam - pārlieku agresīvajai attieksmei pret „Rīgas Praids 2005” dalībniekiem.

       Bibliskā skatījumā viena no cilvēku grēcīguma pamatizpausmēm ir agresija (sk. 1. Moz. 4). Homoseksuālisms ir pievilcīgs mērķis agresijas izlādei, jo daudzu cilvēku apziņā pastāv skaidri iezīmēta robeža: šo grēku es nekad neesmu darījis. Tas var radīt sajūtu, ka drīkstam mest pirmo akmeni. Jā, kā pūlis vairākums reizēm izvirza arī nepamatotas jeb vāji pamatotas apsūdzības - jāpiekrīt, ka, piemēram, homoseksualitāte nav galvenais ģimeņu izjukšanas iemesls. Tomēr vienmēr jāpatur prātā, ka Baznīcas nostāja aicināja nevis uz agresivitāti, bet uz ekumenisko dievkalpojumu, kurā tika aizlūgts par šo sabiedrību polarizējošo problēmu!

       Atklātajā vēstulē pieminētās paralēles ar Kristu ir vietā par tik, par cik tās liek pārdomāt metodes, ar kādām pārstāvam savu viedokli, bet analoģija beidzas tur, kur runājam par Kristus bezgrēcīgumu un cilvēka grēcīgumu. Mūsdienu sabiedrībā notiek cīņa par upura statusu, kas izbaudīt dažādas minoritāšu tiesības. Bet upura loma vien nav pielīdzināma absolūcijai. Agresivitātes pieredze nemazina cilvēka atbildību Dieva priekšā par savu rīcību vai dzīvesveidu.

       Šajā kopsakarā arī retoriski jājautā - kur paliek vairākuma tiesības?  Vairākums ne vienmēr ir uzskatāms tikai par agresīvu, neiecietīgu pūli. Kas sargās vairākumu pret minoritāšu neiecietību?

       Baznīcas oficiālā reakcija un pozīcija nesakrīt ar ekstrēmām viedokļu paušanas metodēm. Baznīca nosoda agresiju, bet patur tiesības izteikt bibliskajā atklāsmē pamatotu spriedumu par procesiem un parādībām, jo Baznīcas uzdevums ir apliecināt Dieva gribu un Viņa vārdu. Atkāpjoties no šī uzdevuma tā zaudē savas pastāvēšanas jēgu (Ef.4:17-20). Savukārt tas, kā tas tiek darīts, ir drīzāk nevis ētikas vai klusēšanas jautājums, bet gan - pastorālās atbildības jautājums. Tas sakāms gan pašreizējās diskusijas, gan arī jebkurā citā līdzīgā gadījumā. Baznīca neaicina uz vardarbību un to neatbalsta, taču tā apliecina dogmatiskos slēdzienus, kas pamatoti Svēto Rakstu liecībā.

Baznīcas pastorālā atbildība

       Līdzās teoloģiskajai atbildībai apliecināt Rakstu atklāsmi, Baznīcai dots Kristus uzdevums kopt un rūpēties par Viņa avīm (Jņ.21). Baznīcas pamatpiedāvājums homoseksuālisma gadījumā ir aicinājums atgriezties un saņemt piedošanu. Bauslība apraksta to, ko mīlestība dabiski īsteno. Mīlestība ir Bauslības piepildījums, nevis noliegums vai atcēlums (1.Tim.1:5-7; 2.Tim.2:24-26; Gal.5 :13; 1.Tes.5:14; 1.Tes. 4:7-8 u.c).

       Baznīcai jāpaliek atvērtai arī homoseksuālu cilvēku klātbūtnei un līdzdaļai. Praktisku programmu trūkums jārisina, bet ne uz apliecināšanas rēķina (jāpievērš uzmanība: uzskats, ka Baznīcai jāpiedāvā homoseksuāļiem īpašas „programmas”, nonāk pretrunā ar apgalvojumu, ka tā ir dabiska un normāla parādība). Pastorālā atbildība ietver sevī arī nepatīkamo pravieša lomu - Baznīca nespēj pildīt savus uzdevumus, ja tā klusē. Tāpēc tik svarīga ir Svētā Gara vadība, apliecinot abas Dieva Vārda daļas: bauslību, kas mudina uz atgriešanos, un evaņģēliju, kas ļauj pieķerties Kristus glābjošajai klātbūtnei un piedošanai.

Nobeiguma piezīmes

       Baznīcas kopējo viedokli strīdīgos jautājumos izsaka LELB Sinodē apstiprinātā  rezolūcija, kura ir spēkā un ir saistoša visiem LELB lajiem un garīdzniekiem.Tāpēc LELB mācītāju piedalīšanās  dievkalpojumā Rīgas Sv.Pestītāja baznīcā š.g. 23.07. pavisam noteikti nav saskaņā ar 1996. gada LELB 18. Sinodes rezolūciju „Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu”.

       Jāuzsver, ka LELB viedoklis ir pamatots Svētajos Rakstos, nevis rezolūcijas tekstā - rezolūcija izsaka Baznīcas mācību, nevis nosaka to.

       Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā nav institūcijas, kas varētu nolemt kaut ko, kas būtu pretrunā ar Rakstiem (ja tiktu pieņemts kāds lēmums, kas nesaskan ar Rakstu liecību, tas būtu atzīstams par kļūdainu un nederīgu).

Pielikums B

     LELB 18. Sinodes (1996. g.) Rezolūcija “Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu”

      Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca atzīst, ka homoseksuālisma piekopšanu Svētie Raksti un tajos pamatota kristīgā morāle uzskata par grēku, kurš salīdzināms ar citiem grēkiem[1] un šeit tiek apskatīts atsevišķi vienīgi pēdēja laikā aktivizējušos diskusiju dēļ.

       Par grēku ir uzskatāma nevis cilvēka homoseksuāla nosliece, bet homoseksuālu aktu īstenošana - “domās, vārdos vai darbos”. Apzinoties visu homoseksuāli orientēta cilvēka problēmu smagumu, LELB vēlas paust izpratni un atbalstu visiem, kuri patiesi cenšas savā dzīvē šo tieksmi pārvarēt un atturēties no tās piepildīšanas. Šāds cilvēks, kaut arī grēkojis, ja to patiesi nožēlo un atgriežas, var saņemt piedošanu un absolūciju Kristus nopelna dēļ un atrasties kristīgās draudzes kopībā.

       Tomēr LELB noraida katru mēģinājumu iztēlot homoseksuālisma praktizēšanu par normālu cilvēka izvēli vai dzīvesveidu, kas līdzvērtīgs bibliskajām dzimumu attiecībām: “vīrs pieķersies savai sievai un tie kļūs par vienu miesu.”[2] Tādēļ personas, kuras apzināti praktizē homoseksuālismu vai pasludina to par savu dzīvesveidu, ir atzīstamas par atklātiem grēciniekiem, un tām nav atļauts pildīt nekādus pienākumus draudzes dievkalpojumos un Baznīcas hierarhijā. Tās ir atšķirtas arī no euharistijas kopības, kamēr netiek izpildīts evaņģēliskais princips: atgriezieties no grēkiem un nesiet pienācīgus atgriešanās augļus.[3] Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca izsludina šos nosacījumus zināšanai un vērā ņemšanai Dieva priekšā, kurš zin un pārbauda cilvēku sirdis un domas.

       LELB aicina valsts varas iestādes vērst uzmanību uz to, ka pēdējā laikā, aktivizējusies homoseksuālisma propagandēšana, ir vērsta pret veselīgas sabiedrības pamatā esošajiem tikumiskajiem principiem. Respektējot katra indivīda brīvību izvēlēties savu dzīvesveidu, valsts varai tomēr būtu jāliek šķēršļi pārējo sabiedrības locekļu, it īpaši bērnu, pusaudžu un jauniešu orientēšanai homoseksuālisma virzienā - arī caur masu saziņas līdzekļiem. Īpaši homoseksuālisma propaganda būtu jānorobežo no bērnudārziem un skolām, kā arī jāizvairās no tā morālas legalizācijas vai homoseksuālas kopdzīves juridiskas pielīdzināšanas laulībai.


[1] Pāvila vēstule romiešiem 1:26, 27, 32; Pāvila 1.vēstule korintiešiem 6:9-11
[2] 1.Moz. 2:4
[3] Mateja evaņģēlijs 3:2,8; šie ierobežojumi attiecas arī uz personām, kas līdzīgā veidā dzīvo citos atklātos grēkos


 
 Iesūtīts: 2007.09.10 10:58
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »